Mūsu vēsture
Tāds neliels ieskats no tā kur bijām un kur esam:
Rasu īsā vēsture:
Pirms un pirmās Latvijas Republikas laikos saimniecība, piederēja vecāsmātes priekštečiem, kas īpašumu bij izpirkuši no Lindes muižas, māja celta 1905 gadā.
PSRS okupācijas laikos īpašums tika atņemts un māja tika sadalīta 8 dzīvokļos, kuros tika izmitināti kolhozā strādājošie. Vecāsmātes mamma aprūpēja kolhoza govis un audzēja rozes savā mazajā siltumnīcā. Diemžel Birzgales arhīvs klusē, par precīzu gadu, kad tika uzceltas kolhoza siltumnīcas , bet tas bijis ap 1968-1974 gadu. Kolhozniekiem nav paticis, ka vecvecmātei atļauts dzīvot kolhoza dārzniecības mājā un audzēt rozes. Pēc sekojošā terora vecvecmāte atņēma sev dzīvību pakaroties savā rožu siltumnīcā. Vecvecāki pameta māju un pārcēlās dzīvot uz Ogri. Bet vecāmāte vienmēr sapņoja, ka atgūs savai ģimenei atņemto. Deviņdesmitajos radās iespeja atgūt atņemtos īpašumus un tika darīts viss, lai atgūtu senču mājas. Ceļā uz mērķi vecvecāki iztērēja, visu, kas viņiem bija, pārdeva māju, dzīvokli un vasarnīcu Ogrē un gala rezultātā atguva izlaupītu un nolaistu īpašumu, kuru paši vairs nevarēja pacelt.
Rasu Dārzniecības, dzimšanas stāsts, jeb pareizāk, atdzimšanas stāsts sākās jau pasen. Tolaik tik kā tāds tāls sapnis. Atgriežoties no Nīderlandes pie vecvecākiem, biju apņēmies ar laiku pārņemt saimniecību. Tolaik bij globālās krīzes zemakais punkts, 20 gadus jauns gurķis bez finansēm. Sāku strādāt netālajā stādaudzētavā, kur nostrādāju 10 sezonas. Tieši pirms pandēmijas nomira vecvecāki un atstāja nesakārtotas mantojuma lietas. Sākās mantošanas epopeja, bet ne dēļ plēšanās par mantu, viss maksā un birokrātija ir birokrātija.
Kovid pēdējais gads stādaudzētavai kurā strādāju bij pēdējais salmiņš, bet man spēriens ar kāju pa pakaļējo galu, ka laiks rīkoties. Tajā pašā vasarā izcirtām mežu, lai būtu līdzekļi uzsākt savu saimniecību. Tā sākās Mūsu dārzniecības ceļš.
Zinām, ka vēl tāls ceļš ejams, jo sapnis ir atjaunot visu siltumnīcu kompleksu, bet to rādīs laiks.
Kompleksa trešās siltumnīcas pamati un drupas. 90 gados tika izvākts viss, kam reiz bija vērtība, radiatori, ūdens sistēmas, galdu pamati utt... Kad biju mazs, tad vēl pieredzēju, ka šai siltumnīcai bija stikla segums, bet koka karkas jau bija patrunējis, un vējainā laikā bij jāuzmanās no krītošiem stikliem.
Pagaidām vienīgās siltumnīcas, kas ir atjaunota, tā brīža pamati ar drupām. Šo siltumnīcu nekad nebiju redzējis ar jumtu, tikai atceros, kad ar māsu mazi spēlējāmies, laukumos, kuros nebija krūmu.
Šis ir vasaras sezonā, daba pārņem vissu, jo trīs gadus pirms šī attēla uzņemšanas tur tika izzāģēti koki un krūmi.
Manās 31. gada dzimšanas dienas svinībās(vergu pasākumā), piedalījās draugi no Bulduru skolas laikiem un no stādaudzētavas "Kļaviņas" laikiem.
Tādus celmus rakām un cēlām, dažus bij jāliek uz divām ķerām
Mežs un vietām 0,5m biezs kūdras slānis ir izvets no pamatiem.
Siltumnīcas pirmais karkas, bij no pvc caurulēm, labākais, ko varējām atļauties, jo tas bija pēdējais COVID19 karantīnas gads, cenas bij augšā, iekrājumi nekādi.
Siltumnīcā darbi kūsā arī naktīs, ja nenāk miegs sēju sēkliņas kasetēs, kurinot guļu šūpuļtīklā turpat uz vietas, jo lielākais sezonas murgs būtu pamosties un viss būtu nosalis.
Uz fikso taisīts ziemciešu placis.
Tā nu aizlaidām 2 sezonas,līdz 2023 gada vasaras vētra nenorāva jumtu.
Sezonas karstā laika bardaciņs, ar tirgiem, liešanām piegādēm, rokas par īsu un par maz.
2023 gada vētras atjaunošanas darbi sākas, tikai 2024 1. janvārī un pabegsies 1. februārī. Lai gan plānojās jau rudenī. Prieks, ka vispār uzsākām atjaunošanos.
